Kad saule jutās pārlidojusi pāri austrumu horizonta rindai, Rādahs rājās pie dēla guļamistabas. Rītu sagaidīja kokokana gailis no visiem ciemata stūriem, lai jaunās atraitnes sekas arvien vairāk izskatās neērtas.
Kāpēc ne, pulksteņrādītāja virzienā gandrīz izvirzījās uz labo pusi uz sešu, bet tikai viens bērns nav pamodies no miega. Ne tikai nervozs, bet lēni Raoda seja izskatās tik satraukti pēc redzēt viņa bērna uzvedību nav kā parasti.
"Udins ātri pamostas jau dienu," Raoda sacīja pēc viņa dēla gultas. Vai nu vēl viņa sapņa pasaulē, vārds tika ignorēts Udins.
"Udins, mēs pamodamies, pat ja jūs esat novēlējis skolu," Raodah vārdi nedaudz satricināja dēla ķermeni. Tomēr, kāda sapņu pasaule, Udina ietekme nemūga.
Rudas ausīs rudens sniega skaņa tik skaidri izklausījās, padarot viņu aizkaitināmāku. Spilvens viņa dēla ķermeņa labajā pusē lēnām tika uzņemts vēlāk pukulkannijā pret Udina seju.
"Udiiīns, mosties". Neuzklausījās, bet sajūta, ka spilvens spilventiņā uz viņa sejas radīja Udiņu tūlītēju mirkli. Izskatās mazliet smieklīgi par atbildi viņa bērns rada ietekmi Raodah smaids izraidīt savu bērnības kairinājumu.
"Ak, māte, traucē Udina sapņus vienatnē", Udina spontānā apsveikšana redzēja, ka māte viņai rūgti smaidīja.
"Sapņi, sapņi. Tagad jums ir ātra duša, un jums nav ilgi, lai jūs varētu doties uz skolu "......
"Skola, skola atkal. Udins slinks, lai dotos uz skolu bu. Garlaicīgi, "atbildēja Udins, atlaist galvu atpakaļ uz spilvena. Kāds šoks Raodahs, viņš nevarēja ticēt, ka viņa dēls tāpat runā.