– Izsaucāt? – mamma apsēžas iepretim klases audzinātājai Mariivanovnai un uzmanīgi skatās
– Jā, protams! Jūs esat Vaņas mamma? Man ar jums nopietni jāaprunājas!
– Es jūs uzmanīgi klausos, – mamma labestīgi smaida un skatās uz skolotāju pelēkā, adītā svīterī – ne jaunā, bet līdz nelabumam akurātā.
– Jūs saprotat, pat nezinu, kā jums to pateikt. Vaņa skolā citiem bērniem pārdod lēkātājus! Citi skolotāji redzēja un man pateica! Es izsaucu pie sevis Mašu, un viņa apliecina, ka patiešām pirka no Vaņas lēkātāju! Un citi bērni – arī, – Mariivanovna ietur teatrālu pauzi un nogaidoši raugās uz mammu.
Mamma turpina laipni smaidīt, viegli piepacēlusi labo uzaci.
– Un?
– Ko nozīmē – Un? – Redzams, ka skolotāja gaidījusi pavisam citu reakciju.
– Nu, un tālāk? Pārdeva lēkātājus. Tās ir tādas lēkājošas bumbiņas, ja? Es sapratu. Bet kāpēc jūs mani izsaucāt?
– Nu, kā! Skolā, starpbrīžos!
– Tātad, ne stundu laikā?
– ēēē… – Mariivanovna jūtami nervozē. – Nē! Taču, kāda starpība. Viņš! Skolā! Pārdeva! Rotaļlietas!
Mamma piepaceļ otru uzaci:
– Vai viņš slikti uzvedās? Skolotāji par viņu sūdzējās? Viņš saņēma sliktu atzīmi? Ar kādu sakāvās? Kaut ko nozaga? Galu galā – piekrāpa savu pircēju un neiedeva viņam preci?
Mariivanovna sastingst un uz pāris sekundēm paliek ar vaļā muti.
– Nē, bet…
– Tātad, viņs brīvajā no stundām laikā izrādīja savu patstāvību un realizēja savu mazo biznesa plānu, nenodarot nevienam neko ļaunu?
– Jūs to nopietni?
– Pilnībā! Es cenšos noskaidrot iemeslu, kāpēc man šodien bija jāatprasās no darba, lai atbrauktu pie jums.
– Bet es taču teicu! – Mariivanovna jūtami sāk nervozēt.
– Es lūdzu piedošanu. Droši vien es neesmu uzmanīgi izlasījusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču nekādīgi nevaru atcerēties, ka tur būtu kaut kas minēts par to, ka nedrīkst skolā starpbrīžos pārdot lēkātājus..
– Kā jūs nesaprotat!, – skolotāja sāk uzvilkties. – Skolā nedrīkst neko pārdot!
– Tiešām? Jūsu ēdnīcā bulciņas dala bez maksas?
– Kāds sakars tam ar bulciņām?
– Jūs taču teicāt, ka skolā neko pārdot nedrīkst. Bet es nezin kāpēc katru dienu savam bērnam dodu naudu bulciņām.
– Tā, jūs to nopietni? Viņš citiem bērniem skolā pārdeva rotaļlietas! Te ir skola, ne tirgus! – skolotāja paceļ balsi.
– Es, protams, atvainojos, bet ko konkrēti jus vēlaties no manis? Ja jūsu skolas noteikumos rakstīts, ka to darīt nedrīkst – vienkārši parādiet Vaņam šos noteikumus. Viņš ļoti nopietni attiecas pret likumiem.
– Bet, jūs nevēlaties kaut kādā veidā viņu iespaidot?
– Iespaidot? – mamma pāris sekundes aizdomājas. – Laikam, jā. Viņš izstrādāja savu personīgo biznesa plānu: izpētīja potenciālo pircēju vajadzības, kaut kur atrada vairumtirgotāju, izskaitļoja iespejamo peļņu. Un to visu viņš izdarīja bez manas palīdzības. Pilnīgi patstāvīgi. Jā, es domāju, ka vajadzētu viņu par to apbalvot. Kā jūs domājat, vai akvaparka apmeklējums būtu laba ideja? Jā, un ziniet, nākamreiz šādus jautājumus labāk risināt pa telefonu. Man ir ļoti daudz darba un laiks ir nauda.
Te nu jūs redzat divu realitāšu saskaršanos – skolas un pieaugušo, mūsdienu un postsovjetisma, paklausīgo un patstāvīgo, ierasto un kreatīvo.
Nezin kāpēc daudzi vecāki vēlas neiespējamo: lai viņu bērns līdz 18 gadiem būtu ārkārtīgi paklausīgs, inerts, kluss (vēlams, lai vispār mēms), teicamnieks, un pēc tam strauji pārvērstos par veiksmīgu, par sevi pārliecinātu biznesmeni.
Un ļoti brīnās – lūk, mēs institūtā “iestajāmies”, palīdzējām bērniņam ar dzīvokli, pēc tam palīdzējām darbā iekārtoties – bet nekas nemainās. Dēliņš kā ofisa planktons stiepj laiku, pa vakariem dzer alu un brīvdienas pavada pie datora. Un vēl prasa naudu vecākiem. Bet pašam jau 25 gadi… Ko gan mēs nepareizi izdarījām? Viss taču tikai viņam, mīļotajam un lolotajam.
Un ļoti reti atceras to, ka tad, kad piektajā klasē dēls vēlējās apmeklēt karatē – viņu nelaida (Traumatisms). Septītajā neļāva nodarboties ar breiku (Vispār muļķības). Astotajā aizsūtīja uz aviomodelismu (Kāda literatūra puikam!!?) Devītajā pārcēla uz angļu liceju (Padomā tik, draugi! Būs jauni draugi!) Vienpadsmitajā aizliedza satikties ar pirmkursnieci (Viņam tādas Katjas vēl būs neskaitāmas) Neļāva stāties žurnālistos (Kur-kur?) Aizsūtīja uz maksas ekonomisko augstskolu (Nu un tad, ka ar matemātiku grūti? Iemācīsies!) Iekārtoja darbā firmā pie tēvoča Koļas (Kur gan viņš pats šodien darbu atradīs? Laiks tads….)
Jā, un vēl briesmīgi brīnās. Re, kaimiņienei dēls – bernībā vienkārši huligāns bija! Mūžīgi ar nodauzītiem ceļiem staigāja. Skolā katru gadu pulciņus mainīja, nekur ilgi nevarēja noturēties. Aizgāja mācīties par valodnieku, pēc gada pameta studijas. Pēc tam no astoņpadsmit gadiem kaut kur strādāja. Tikai divdesmit gados iestājās neklātienē. bet tagad – savs uzņēmums, mašīna, skaistule sieva, bērniņš drīz būs. Re, vienmēr ar sievu kopā ar velosipēdiem brauc. Kaut kur ceļo, kaimiņiene smukas bildes rādīja. Kā tad tā?
Protams, šīs situācijas ir ļoti pārspīlētas. taču tāda ir kopējā tendence.
Ja neļaujam bērnam izrādīt iniciatīvu jau bērnībā, ja aizliedzam viņam visu, ko viņs pats izlēmis, tad 20 gados viņš noteikti nekļūs patstāvīgs un par sevi pārliecināts. Viņš būs “ērts” saviem vecākiem un neplēsīs drēbes, nesitīs ceļgalus, nestrīdēsies ar skolotājiem, un neaizstāvēs savuviedokli.Viņš būs paklausīgs un ļoti pareizs. Tikai vecākiem vajadzētu aizdomāties – kadu bērnu viņi vēlas izaudzināt?
Ērtu bērnībā vai veiksmīgu dzīvē? Kad bērns mētājas no vienas aizraušanās uz otru, meklējot sevi un savu īsto vietu, ļoti gribās apstādināt šo procesu un piespiest viņam doties uz nīsto mūzikas skolu. Tikai tad jārēķinas ar to, ka gala rezultātā izaugs cilvēks, kuram ne tikai nebūs interešu, bet kurš no visas sirds ienīdīs mūziku principā.
Bērns ir tieši tāds pats cilvēks kā mēs – pieaugušie. Tikai maziņš!
Viņam jābūt savām balss tiesībām un pašam jāuzņemas atbildību par saviem lēmumiem. Tikai tā viņš varēs izaugt par atbildīgu pieaugušo un ne infantilu memmesdēliņu. Ja viņa vietā pieņemt visus lēmumus, pat neprasot viņa viedokli, protams, var atvieglināt dzīvi sev tagad, bet tajā pat laikā – sarežģīt to nākotnē. Pie kam, ne tikai sev, bet arī bērnam..
Un atsevišķa tēma – vecāku atbalsts. Ne tas, kad “iekārto institūtā ar tēta drauga brālēna palīdzību, jo tas ir perspektīvs virziens”. Bet tas. kad “tu nolem, bet mēs ar tēti atbalstīsim tavu izvēli.”
Ir jāiemācās klausīties un dzirdēt savus bērnus. Varbūt dot kādu padomu, bet nespiest. Atbalstīt, nevis likt šķēršļus. Piedāvāt, bet, ne piespiest. Paskaidrot, nevis aizliegt. Un būs jums laime!